Slovēnijā arī rudens...

Burkāns Slovēnijas kalnu miglainajā mežā

Oktobris, Slovēnija, Celje, Euro Dog Show 2024... 

Stāsta sākums meklējams pavasarī, kad Agate ieteicās, ka vienreiz gribētu piedalīties ar suni tādā mega lielā izstādē. Doma tika palaista kosmosā un nekavējoties arī realizēta!  ...un tā - es, Agate un Burkāns esam ceļā uz Slovēniju. Visdrīzāk, katra ar mazliet atšķirīgām domām, mērķiem un izjūtām!

Izbraucam otrdien un pirmo nakti nakšņojam Polijas dienvidos, netālu no Katowices. Polijai raksturīgi, pārspīlēti kičīgi apartamenti ar tiešu izeju pagalmā, par ko vislielākajā sajūsmā ir Burkāns. No rīta turpinām ceļu un trešdienas lietainā un miglainā pēcpusdienā iebraucam Slovēnijā. 

Robeža Austrija / Slovēnija

Turpmākajām dienām mums rezervēta viesnīca kaut kur kalna galā! Rezervēju ar domu, ka sniega un ledus vēl nebūs, tad lai ir skaisti kalnu skati! Braucam gandrīz 20 km pa serpentīniem un te, nu, esam - ceļa gals, kalna virsotne, milzīgas egles un mākoņi...un pļavas vidū kā no viduslaiku filmām - sensena baznīciņa! Esam sajūsmā!!!  Ķirsītis uz kūciņas vēl izrādās fakts, ka viesu namā būsim vienīgie viesi...wow...kas gan var būt labāks par visu šo!!! Kalna virsotne ar personīgu baznīciņu un viesu namu tikai mums trijām!!!  

Mūsu mājas uz četrām dienām - Ruška Koča

Nākamajā miglainajā rītā, vēl gandrīz pustumsā, pastaigājoties ar Burkānu, es gan ar aizdomām skatos uz lielajām eglēm un domāju par lāčiem, kas šajos mūžamežos, pilnīgi noteikti, dzīvo! Par laimi - nevienu no viņiem nesatikām! Vienu rītu gan mūs sagaidīja stirnu buks krāšņā, spilgtā, dzeltēt sākušajām koku lapām pieskaņotā, kažokā, bet viņu pirmā pamanīju es, jo Burkāns, par laimi, bija izņemts ar citu vietējās faunas atstāto pēdu ostīšanu. 

Burkāns rīta pastaigā

Rītos, baudot mūsu viesu nama restorāna brokastis, plānojam jauno dienu, pārrunājam piedzīvoto un daudz smejamies. Tā arī nesaprotam, kurš no vietējo cilvēku bariņa ir viesu nama saimnieks, kurš pavārs un kurš bārmenis, bet visi viņi kopā veido kolorītu kompāniju un mūs katru rītu iepriecina ar virtuvē dungotām dziesmiņām! Lieliska vieta un fantastisks gada laiks starpsezonu periodā!

 Burkāns nemaz nejautā, vai viņam vieta gultā vispār paredzēta

Sv. Areha baznīca

Mistiskā baznīca kalna virsotnē un nekurienē izskatījās iespaidīgi un vietai tiešām piešķīra pirmatnēju kolorītu. Vēlāk, palasot informāciju, izrādās Ruška Koča ir vecākais šī apvidus kalnu priekšpostenis (nekur gan neatradu paskaidrojumus, ko tas nozīmē) 1246 m augstumā, kur pirmā kalnu mājiņa uzcelta 1907.gadā. Tomēr, Ruška Koča, kā apdzīvotas vietas, vēsture ir vēl daudz senāka. Baznīca celta 16.gs. par godu Sv. Henriham, bet ar laiku, droši vien vietējās valodas ietekmē, pārsaukta par Sv. Areha baznīcu, kā arī paplašināta. Baznīcas kriptā no kāda kalnu klostera 18.gadsimtā pārapbedīts pirmais Štīrijas hercogs Otokars IV, kurš dzīvojis 13.gadsimtā. Lūk, kādā vēsturiskā vietā, iepriekš pat neplānojot, bijām nonākušas!

Reizēm, braucot pa mūsu kalna serpentīnu, ķērām piedzīvojumus. Tā vienu vakaru, sadomājām mēģināt īsāko ceļu no esošā piedāvājuma:)) Sākumā viss ok, serpentīns, nu, labi, pašaurs, bet asfaltēts, tad sākas zemes ceļš, ok, domājam, mazliet jau var...tad mūs sagaida šaurs akmeņains celiņš gandrīz cauri krūmiem pa govju taku, bet saprotam, ka esam situācijas ķīlnieki, jo atpakaļ braukt īsti nav jēgas un arī apgriezties īsti nav kur... pēkšņi apjēdzam, ka braucam cauri kaut kādas fermas pagalmiņam, kam sekos straujš līkums un nobrauciens. Kāpju ārā no mašīnas, lai paskatītos, kas tur ir aiz līkuma, jo tajā pagalmiņā vēl varam mēģināt griezties atpakaļ... Secinu, ka ceļš lai kāds, bet turpinās un esam pusceļā uz kaut kādu ieleju, nu, nerāpsimies jau atpakaļ kalnā! 

Kas mūs gaida aiz līkuma?

Ejot uz mašīnu, pamanu, ka gar stūri uz mani aizdomīgi lūr vietējais suns, kurš izskatās tik pārsteigts, ka pat neiedomājas uzriet. Varam tikai iztēloties, ko domāja fermeri, savā nekurienē ieraugot mašīnu un vēl ar ārzemju numuriem! Ripinoties pa govju taku un cerot, ka šis vakars beigsies labi, atceros Svetlanas teicienu: "mi ljogkih putei ne iscjem!" Tas te ir tieši laikā!! Vēl paspēju atcerēties dažas bezceļu situācijas no ceļojumiem, kad ir braukts cauri Alpu pļavām pa ceļiem, kur pašiem jāatver un aiz sevis jāaizver govju ganību vārti, ar bijību noskatoties uz brīdinājuma zīmēm "Achtung! Stieren!" un, ripojot pa neceļiem, ar Alpu govīm aiz mašīnas loga. Un kur tad vēl piedzīvojums Čehijā, braucot pa "kreiso" ceļu, cauri reālam krūmājam uz vecu muižiņu kārtējā kalna galā. Nu šim saraxtiņam pievienosies arī  "īsākais" ceļš uz Ruška Koča! Beidzot laimīgi sasniedzam sava kalna serpentīna pazīstamos līkumus un varam atviegloti uzelpot!!! 

Mūsu kalna galā trīs dienas bija miglainas un reizēm smidzināja sīks lietus, bet svētdienas rīts, kad krāmējām somas uz prombraukšanu, mūs iepriecināja ar skaidru, saulainu laiku. Droši vien saule tika pasūtīta speciāli, lai patiesi spējam novērtēt šīs vietas skaistumu! 

Ruška Koča

Savā pēdējā dienā Slovēnijā vēl saorganizējāmies trīskrāsaino pārgājienam. Pamājām ar roku Rušta Koča un nobraucām no mūsu kalna uz otru pusi, kur nākamajā ielejā Planina pod Šumikom dzīvoja Baiba & Ainārs. Laiks mūs lutināja un stunda izvērtās par gandrīz pusi no svētdienas! 

Ejam...

Mēs te bijām trīs!

...no kreisās- Burkāns (Solmebos Sunburst), Bosītis (Filerbo Baldurs Boss), Despa (Filerbo Despoena)

Vislielākais pozētājs Bosītis (Filerbo Baldurs Boss). 

Kā smējās Ainārs - ar šādu reklāmas bildi kalnu namiņa cena palielinās trīs reizes:)))

Pēc pastaigas braucam lejā ielejā un vēl kopā papusdienojam, lai pēc tam dotos dažādos virzienos. Baiba un Ainārs uz Horvātiju...vai tomēr uz Itāliju, ilgi nenāca gala lēmums:))) Mēs ar Agati uz Vīni un Bratislavu. Pārņem tik jauka brīvības un lidojuma sajūta, ka varam tā nesteidzīgi baudīt labu kompāniju un pēc tam doties pat vienalga, kurā virzienā, jo vēl ir pāris brīvas dienas, kuras varam pavadīt kā vien vēlamies, pirms atgriežamies darbu ikdienībā!!!!

Svētdienas pēcpusdiena vietējā picērijā.

Vakaru sagaidījām nesteidzīgi pastaigājoties pa Bratislavas vecpilsētu.

Šoreiz it nemaz negribu rakstīt par piedalīšanos trīs izstādēs, par tur redzēto, par secinājumiem, jo neko jaunu vai īpašu pateikt nevaru. Izstāžu industrijā nekas nav mainījies, viss norit pa ierasto trajektoriju. 

Burkāns ar Agati jau pirmajā dienā izpilda savu programmu, iegūstot CACIB un Slovēnijas CH un par to, protams, priecājos un vairs vispār neiespringstam ne uz ko! 

 

Personīgais ieguvums, no šī mazliet avantūristiskā brauciena - ilgi prātā briedusi, bet beidzot skaidri, pašai sev nodefinēta manis, kā izstāžu dalībnieka, turpmākā koncepcija. Ja piedalos, tad tikai emocijas ar "+" zīmi, pozitīvu mirkļu "ķeršana", izbaudot pasākumu un labu kompāniju, un skaidri, bez ilūzijām, izprotot spēles laukumu. Mans personīgais redzējums par šķirni un ciltsdarba principiem, protams, paliek nemainīgs.  Pie reizes pabrīnos par sevi, kāpēc šo koncepciju formulēju tik ilgi!?!?!?

Atmiņās par Celji paliks vissuperīgākā kompānija! Baiba & Ainārs, Inese & MC, Ingrīda & Aleksejs un mana visforšākā kompanjone Agate, un Latvijas Šveices kalnu suņu kluba 7 !!!! suņi. 

Vienmēr atsaucīgie un pozitīvi avantūristiskie Ainārs & Bosītis & Baiba & Despa

Vienmēr smaidīgie, atraktīvie un uzņēmīgie Aleksejs & Ingrīda & Argos

Visu Latvijas berniešu kompāniju kopā neizdevās sasaukt, bet šeit, manā skatījumā, visjaukākā bilde. Melisa & Margrieta & Nemo.

Manas lieliskās Agate & Burkāns

Tās bija trīs foršumforšas dienas, izstāžu maratons, daudz, daudz suņu, trīs BIS ringi un viennozīmīgs secinājums, ka mūsu LKF šāda līmeņa izstādi noorganizētu nesalīdzināmi labāk, ja vien Latvijā būtu atbilstoša lieluma halles.  ...varbūt kādreiz būs...

...un šo foto nevaru neielikt, vismaz stāsta beigās!

                              Latviešu puiši Ainārs un Bosītis pozē pie Slovēņu ugunsdzēsēju auto:)))