Ziemassvētki, kas mani tomēr nenogalināja

Trīs gari plaukti ar ģipša eņģeļiem, grēdas ar miniatūriem lupatu rūķiem, mirdzošiem plastmasas svečturiem un dekoriem. Līdz nāvei nomocītas eglītes miniatūros podiņos, kurām uzgāzts spainis indīgi mirdzošu lipekļu, kas varētu liecināt par zināmu vājprāta līmeni...

Sāku nervozēt un izmisīgi riņķoju Ziemassvētku trakonamā, kopā ar trīs gurķiem, minerālūdens paku un rudzu maizi...kur ir kase ... kilometru gara rinda...nosolos pati sev: "Uz veikalu iešu tikai 1.janvārī."

Ziemassvētki ir laiks, kad negribu saņemt nevienu dāvanu un negribu dzirdēt nevienu džinglbellu! Negribu skatīties uz rūķiem un žāvētām vistām, negribu sēdēt ledus aukstā baznīcā starp mēteļiem ar lapsādas krāgām un kopīgi, žēlabaini lūgt grēku piedošanu. Ziemassvētki ir laiks, kad domāju: " Kad šis viss beigsies, tad gan uzelpošu un nopirkšu sev dāvanu!" 

Dāvanām mūsdienu, ar lietām pārbāztajā pasaulē, vairs nav jēgas. Neirotiski pirktie sīkumi palīdz tikt pāri eksistenciālajai aizai, lai gan paši ar filozofisku vēstījumu nav apveltīti. Līdzko jaukie nieki pārvēršas obligātos pirkumos, āmen, burība izgaist! Ziemassvētki ir pārtapuši ienesīgā biznesa projektā!

Netieku pāri iekšējam protestam, ka pasaule diktē KĀ, KAD un KO svinēt! 

Sēdēšu savā lauku mājā, omulīgi saritinājusies uz dīvāna, bužināšu suņu ausis un laimīgi lūkošos uz lielajām, lēnajām sniegpārslām aiz loga. Līdz jaunajam gadam socializēšos ar pusaizmigušajiem āpšiem un tramīgajām stirnām vietējā mežiņā, lai tieku pilnībā atbrīvota no pienākuma "dalīties priekā"....